Trīs reizes, kad slēpu no citiem savu migrēnu

Nav iespējams saskaitīt visas reizes, kad esmu slēpusi no citiem savu migrēnu. Jau vairāk nekā desmit gadus dzīvoju ar hronisku migrēnu, tāpēc mana dzīve lielākoties ir bijusi spēle, kurā esmu slēpusi šo slimību no apkārtējiem.

Ir gana daudz iemeslu, kāpēc cilvēki, kas dzīvo ar migrēnu, varētu slēpt to no citiem. Mēs baidāmies, ka apkārtesošie cilvēki mūs nesapratīs (un bieži vien arī nesaprot), vai arī nevēlamies, lai mūs uztver kā “slimu cilvēku”. Bieži vien mēs slēpjam sāpes, jo nevēlamies, lai dzīve paietu mums garām.

Mana spēja dzīvot slēpjoties ir gan svētība, gan lāsts. No vienas puses, man ir laimējies, ka varu izdzīvot dzīvi, nevienam no apkārtējiem pat nenojaušot par manām nemitīgajām sāpēm. No otras puses, es spēju tik labi noslēpt savas sāpes, ka cilvēkiem bieži vien ir ļoti grūti noticēt, ka esmu slima.

Šajā rakstā es pastāstīšu par tām trim reizēm savā dzīvē, kad mēģināju noslēpt savu migrēnu no apkārtējiem. Ārēji es, iespējams, atstāju iespaidu, ka ar mani viss ir kārtībā. Tomēr iekšēji es cīnījos ar nepanesamām sāpēm, ko izraisīja migrēnas lēkme.

Neparastā Eiropas pilsētā

Nekas nespēj mani darīt laimīgāku kā ceļošana un jaunu kultūru iepazīšana. Diemžēl ceļošanas prieks neiet roku rokā ar pastāvīgām sāpēm, tāpēc vairākus gadus nedevos garākos izbraucienos. Pavisam nesen es beidzot uzdrošinājos un ieplānoju braucienu uz Eiropu ar tuvu draugu.

Ceļojums sākās Kopenhāgenā. Es gādāju par to, lai pirmajā ceļojuma posmā uzņemtu pietiekami daudz ūdens. Lielāko daļu laika mēs pavadījām, pastaigājoties vai sēžot kafejnīcās. Mēs runājām, lasījām, dzērām ārstniecības augu tējas un baudījām sveču gaismu. Miera uzturēšana palīdzēja man izvairīties no migrēnas lēkmes.

Mūsu otrais galamērķis bija Prāga. Tobrīd mana migrēna joprojām bija vieglā formā, bet miega trūkuma un nepārtrauktās ceļošanas ietekme bija jūtama. Neskatoties uz to, man paveicās, ka sāpes nekļuva neizturamas.

Kad nokļuvām Amsterdamā, mūsu pēdējā galamērķī, es biju ļoti pārsteigta, jo biju pieveikusi gandrīz visu ceļojumu bez pārtraukuma migrēnas lēkmes dēļ. Līdz šim es nebiju bijusi tik veiksmīga.

Ceļojuma priekšpēdējās dienas beigās es jutu, ka sāpes sāk pastiprināties. Šķita, ka tūlīt sāksies vētra, un, klīstot pa Jordānas ielām, mainīgais barometriskais spiediens radīja nepatīkamas izjūtas galvā.

Tad tā sākās, spēcīgi. Es joprojām tās dienas notikumus atceros diezgan miglaini, kaut arī fotogrāfijās izskatos labi, ciešot sāpes.

Ņemot vērā vairākas līdzīgas pieredzes ar migrēnu, es nevēlējos pārtraukt mūsu dienas piedzīvojumus savu sāpju dēļ. Tas bija arī manas draudzenes atvaļinājums, kurā viņa bija ieguldījusi ļoti daudz laika un naudas. Iespējams, es nevēlējos, lai mana migrēna negatīvi ietekmētu viņas plānoto laiku pilsētā.

Pēc piedzīvotās migrēnas lēkmes es pat nevarēju atcerēties, kā es nokļuvu atpakaļ viesnīcā. Es nebiju pārliecināta, vai atgriezos viena viesnīcā vai kopā ar draudzeni. Es neatceros, vai viņa palika istabiņā kopā ar mani, vai pēc tam devās atpakaļ pastaigāties pa Jordānas ielām. Manas saulesbrilles un istabas atslēgas arī bija pazudušas.

Vienīgais, ko atceros, bija kafijas dzeršana no baltajām krūzītēm, kas atradās uz naktsgaldiņa. Es atceros arī to, ka, esot mūsu numuriņā, no kura paveras skats uz kanālu, un guļot gultā, draudzene masēja man galvu.

Lai gan man bija skumji, ka sāpju dēļ mēs palaidām garām vienu ceļojuma pēcpusdienu un vakaru, es jutos laimīga. Man bija iespēja pabūt Eiropā ar brīnišķīgu draudzeni, ar kuru kopā es jutos brīvi un ērti. Es apzinājos, cik reti tas notiek un cik īpašs bija šis ceļojums.

Vecmeitu ballītē tuksnesī

Mana labākā draudzene gatavojās kāzām un nolēma sarīkot vecmeitu ballīti Skotsdeilā (Scottsdale), Arizonā. Es paredzēju, ka mans lidojums no Ņujorkas uz Arizonu varētu būt grūts, un tā arī bija. Vispārējais lidostas stress veicināja manas galvassāpes un, līdz ar spiediena maiņu, lidojuma laikā tās kļuva aizvien spēcīgākas. Es darīju visu iespējamo līdz lidojumam, lidojuma laikā un pēc lidojuma, lai mans ķermenis nebūtu dehidrēts, bet tas diemžēl nedeva vēlamo rezultātu.

Par spīti galvassāpēm man bija prieks redzēt draugus un satikt mūsu vidusskolas bariņu tajā pašā vietā, kur agrāk tika pavadīts kopā tik daudz laika. Es vēlējos izmantot visas sniegtās iespējas. Par laimi, viss noritēja mierīgi. Es negaidīju pasākumu ar daudz alkohola vai kārtīgu ballēšanos līdz spēku izsīkumam, un tas padarīja pasākumu vieglāk baudāmu.

Sāpes mani nedaudz nogurdināja, bet pirmā diena un nakts bija veiksmīga. Diemžēl man nācās doties mājās pēc vakariņām manas slimības dēļ, savukārt pārējās meitenes devās uz bāru.

Otrā rītā es pamodos ar nepanesamām sāpēm. Es nespēju pakustēties un pacelt galvu no spilvena man prasīja lielas pūles. Es iekšēji sev uzkliedzu, “Denija, tev ir jāpieceļas no gultas. TAGAD!” Es to nevarēju izdarīt. Mana galva bija pārāk smaga.

Šī nedēļas nogale man bija ļoti svarīga, un es nevarēju samierināties ar domu, ka varētu kaut ko palaist garām. Mums bija ieplānots viegls pārgājiens torīt. Es vēlējos tajā piedalīties! Es pārliku modinātāju uz nedaudz vēlāku laiku, cerot, ka pāris atpūtas minūtes man palīdzēs.

Jebkurā citā reizē es būtu palikusi gultā, bet ne šoreiz. Šim pasākumam bija ļoti liela nozīme manā dzīvē. Es vēlējos piedalīties savas draudzenes dēļ. Es vēl aizvien nezinu, kā es to izdarīju. Bet es sakopoju visus savus spēkus un piecēlos no gultas. Pirms es to apzinājos, es jau biju nogājusi pusi no kalna pārgājiena maršruta.

Tagad man būtu nepiedodami neuzgleznot krāsaino komandas bildi, kas devās augšup kalna pārgājienā. Lielākā daļa meiteņu aizmirsa paņemt līdzi ūdeni tuksneša pārgājienā. Mums bija arī krekliņi ar uzrakstu “Taupiet ūdeni. Dzeriet vīnu.” Pārgājiena laikā viena meitene sāka raudāt. Citā brīdī kādai vajadzēja uzlikt lūpu krāsu pirms grupas bildes uzņemšanas. Meitenes padarīja šo pasākumu jautru, un man kaut kā izdevās pasmaidīt un pieveikt lielāko daļu pārgājiena.

Es joprojām lepojos ar sevi, ka toreiz no rīta izdevās izkāpt no gultas. Es vēlējos būt blakus savai draudzenei vienā no viņas dzīves īpašākajiem brīžiem.

Pateicības dienas vakariņas

Pēc Pateicības dienas vakariņām ar mūsu paplašināto ģimeni mēs ar mammu un brāli atgriezāmies mājās, lai kopā pavadītu laiku. Es ļoti novērtēju iespēju pavadīt laiku kopā ar viņiem. Mēs katrs dzīvojam citā valsts daļā, un ikdienā ir grūti visiem satikties vienā vietā un laikā. Es zināju, ka man šis laiks ir pilnvērtīgi jāizmanto.

Diemžēl tuvojoties vakariņu izskaņai, sākās migrēna. Dodoties uz mājām, sāpes sāka pārņemt mani pilnībā. Esot mašīnā, mamma nolēma, ka, tiklīdz būsim mājās, viņa man pagatavos kafiju. Tā ir taktika, kas reizēm palīdz man cīnīties ar sāpēm. Dažu minūšu laikā es izdzēru divas tasītes kafijas.

Kad mēs visi trīs, sēžot uz viesistabas dīvāna, sarunājāmies, manas sāpes kļuva vēl nepanesamākas. Es pat nepamanīju, ka man pār vaigiem rit asaras, jo koncentrējos uz elpošanu.

Es bieži izmantoju pašmācības ceļā apgūto elpošanas tehniku, lai saglabātu mieru un nesatrauktos par sāpēm, kuras nespēju kontrolēt. Es koncentrējos uz katru ieelpu un izelpu, atkārtojot savā prātā vārdus “iekšā” un “ārā” pie katra elpas vilciena. Šādos brīžos es nevēlos pieņemt un atzīt, ka mana migrēna kārtējo reizi zog man tik vērtīgo laiku.

Diemžēl kofeīns nepalīdzēja. Nākamās divas stundas es pavadīju uz mammas vannasistabas aukstās grīdas. Es biju tuvu tam, lai izvemtos, un pūlējos pacelt smago galvu no grīdas.

Ir tik grūti noticēt tam, ka cilvēks, kas gulēja uz vannasistabas grīdas, ir tas pats, kurš redzams pirms dažām minūtēm uzņemtajā fotogrāfijā.

Atziņas

Šie piemēri un jo īpaši tiem klāt pievienotās fotogrāfijas ir labs atgādinājums, ka tas, ko redzam ārēji, ne vienmēr atspoguļo realitāti. Jūs domājat, ka zināt, ko kāds piedzīvo, bet vienlaikus jums nav ne mazākās nojausmas, ko šis cilvēks patiešām izdzīvo.

NPS-LV-NP-00006 2020. gada augusts