Latvia Rūpes par veselību
Getty Images / PeopleImages

Just stabilitāti un būt pateicīgam: Kā aprūpētājiem tikt galā jaunās pasaules kārtības apstākļos

Pašlaik dzīvojam tā dēvētajā “jaunā normālā” vidē jeb jaunajos apstākļos. Mēs visi pārvērtējam itin visu, ko zinām. Atrodoties jaunās pasaules kārtības centrā, kurā nav skaidra nākotnes redzējuma, mēs pielāgojamies jaunajiem apstākļiem un tiekam ar tiem galā pārsteidzošos, novatoriskos un radošos veidos.

Aprūpētāji ir tie, kas pirmie izjūt šīs jaunās pasaules kārtību. Šajā izšķirošajā dzīves posmā mēs saskaramies ar pārmaiņām un jauniem izaicinājumiem. Ja līdz šim mēs jau piedzīvojām to, ka mums kā aprūpētājiem ir ļoti jāpielāgojas situācijai un mums nemitīgi nācās meklēt kompromisus, tad pašreizējā situācijā mūs sagaida jauni izaicinājumi. Pasaule, kurā valda jauni noteikumi, jauna vide un nemitīgas pārmaiņas.

Visiem aprūpētājiem ir zināms, ka baltā karoga pacelšana un padošanās izaicinājumu priekšā nav risinājums nevienā no situācijām. Kādas ir alternatīvas un kā mums ar to visu tikt galā? Kādus trikus esam apguvuši un kādus paņēmienus varam izmantot, lai pārvarētu šo neparasto laiku? Kā ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt dzīvesprieku?

Būtiski svarīgi šādos apstākļos ir just stabilitāti un būt pateicīgam. Stabilitāte un pateicība ir kā skābeklis, kas palīdz mums elpot un dzīvot. Pateicoties esošajam līdzsvaram un pateicībai, mēs varam sasniegt finiša līniju pat tad, kad tā attālinās no mums katru reizi, kad mēs tai pietuvojamies. Kad mani spēki izsīkst, tad šādos brīžos stabilitāti un optimistisku skatījumu uz notiekošo man palīdz saglabāt konkrētas darbības.

Pieņemt, ka ir vairākas lietas, kuras mēs nevaram kontrolēt

Man nākas sev bieži atgādināt, ka neesmu viena. Es ticu, ka pastāv par mani augstāks spēks, un ka pasaulē viss notiek pēc plāna. Lai gan sirdī es tam patiesi ticu, sevī esmu radījusi pārliecību, ka es visu kontrolēju. Ja es varu kontrolēt notiekošo, tad viss notiks tā, kā es vēlos un tādējādi mani nekas nesāpinās, kā arī nenotiks nekas slikts.

Patiesība ir tāda, ka manos spēkos nav visu kontrolēt. Es tieku sāpināta, atgadās kas slikts un nepatīkams, un ne vienmēr viss notiek tā, kā es to vēlos. Tāpēc manai uzmanībai ir jābūt vērstai uz to, ko es varu kontrolēt, piemēram, būt šeit un tagad un darīt to, kas ir manos spēkos. Ļaujoties notikumiem un atļaujot Dievam vadīt manu dzīvi (labs un pareizs virziens), es varu pieņemt tos notikumus, kurus nav manos spēkos mainīt, un tādējādi es ļauju augstākajam spēkam ieņemt manas dzīves vadītāja lomu. Savukārt es kā pasažiere varu nolūkoties un izbaudīt ceļa ainavas. Tas ir liels atvieglojums apzināties, ka man tas viss nav jādara vienai pašai.

Izjūti lielās sajūtas

Man vienmēr ir bijušas izteiktas sajūtas. Neskatoties uz to, ka ir ļoti svarīgi apzināties, ka sajūtas nav fakti, tikpat svarīgi ir atļaut sev izjust tās, kādas tās ir. Tā kā esmu vienmēr bijusi ļoti jūtīga un emocionāla, man ir nācies iemācīties būt laipnai pret sevi, jo īpaši tajos brīžos, kad jauni notikumi vai situācijas izraisa tādas sajūtas, no kurām dažas man liek atcerēties manu pagātni.

Man ir jāpatur prātā tas, ka reaģējot uz jaunu situāciju, var šķist, ka mana dabiskā reakcija atgriež mani pagātnes notikumos. Piedzīvotās sajūtas var atgādināt pagātnes notikumus, taču tas bija toreiz. Tagad ir tas, kas notiek tagad. Labā ziņa ir tāda, ka pateicoties pagātnes notikumiem, esmu kļuvusi gudrāka, kā arī esmu ņēmusi vērā to sniegtās mācības. Tāpat pagātnē notikušais atgādina man par to, ka esmu piedzīvojusi tik daudz ko. Es nevaru kontrolēt to, kas notiek ar mani, bet es varu kontrolēt to, kas notiek manī.

Es varu pieņemt savas sajūtas, apzināties tās un būt ar tām pat tajos brīžos, kad tas var šķist dīvaini un briesmīgi, un tai pat laikā apzinoties, ka ar mani viss būs kārtībā. Tas nenozīmē, ka esmu vājš cilvēks, slikta aprūpētāja vai neveiksminiece, ja es veltu laiku un enerģiju tam, lai izprastu savas sajūtas un apzinātos to, cik skumja, nobijusies vai dusmīga es esmu. Dodot sev laiku, lai izjustu visas sevī mītošās emocijas un dziedinātu sevi, es izturos ar cieņu pret sevi un savu sirdi.

Parādiet savu ievainojamību

Ievainojamība atver durvis, pa kurām var ienākt draugi. Noņemot savas aizsargbruņas, lūdzot palīdzību un izstāstot to, kas mani nomāc, citiem ir iespēja man sniegt atbalstu un mīlestību. Brīžos, kad es pārstāju būt perfekta un daru citiem zināmu, ka man noderētu palīdzība, esmu daudz drosmīgāka nekā tad, kad klusēju un ciešu. Ļaujot kādam man palīdzēt, es varu sniegt nepieciešamo atbalstu citiem.

Pateicība

 Mana tēva glāze vienmēr bija līdz pusei pilna. Lai vai kāda bija situācija, viņš vienmēr bija noskaņots optimistiski. Es nepārstāju brīnīties par to, kā viņš spēja saglabāt mieru un būt laimīgs pat tad, kad viņam sāpēja. Visbeidzot es sapratu, ka tas bija tādēļ, ka viņš vienmēr bija pateicīgs. Pateicība bija viņa dzīves noslēpums. Lai cik grūti viņam bija to saskatīt, viņš vienmēr meklēja to, par ko dzīvē būt pateicīgam. Viņš man iemācīja, ka es vienmēr varu atrast ko tādu, par ko būt pateicīgai, ja es patiešām to meklēju. Sāpes ir neizbēgamas, taču mūsu ziņā ir izvēle, vai vēlamies piedzīvot ciešanas.

Lai mazinātu savas ciešanas, mans pirmais solis bija pateikties par kopā pavadīto laiku. Viņa vienkāršajam vēstījumam par to, ka ir jāskaita lūgšanas un jābūt atvērtai brīnumiem un iespējām, ir ļoti dziļa nozīme. Pateicība – tā ir attieksme pret dzīves notikumiem un pārmaiņu veicinātāja.

Atziņas

Būt par aprūpētāju nav viegli, un pēdējā laikā šī dzīves loma ir kļuvusi vēl biedējošāka. Tevi vienmēr gaida sāpes un ciešanas, bailes un raizes, sirdssāpes un bēdas. Tomēr mēs neesam vieni, mēs varam paveikt lielus darbus. Mēs esam drosmīgi, jo spējam just tik daudz emocijas, kā arī esam stipri, jo katru dienu baiļu vietā izvēlamies mīlestību. Tad, kad jūtam stabilitāti un esam pateicīgi, mēs varam raudzīties pareizajā virzienā un būt atvērti pārmaiņām. Mūsos ir ticība, ka viss izdosies, un ka itin viss šajā dzīvē notiekošais ir loģiskas likumsakarības. Tāpat mēs ticam, ka visam ir savs iemesls, un ka mēs atrodamies īstajā vietā, īstajā laikā un īstajā nolūkā. Šis ir lielu satricinājumu laiks, taču vienlaikus arī daudzu iespēju laiks. Es mums ticu.

NPS-LV-NP-00047

Šis raksts man šķita:

Dalies ar šo lapu: