Latvia Rūpes par veselību

6 veidi, kā pēc sirdslēkmes atgūt savā dzīvē pozitīvu noskaņojumu

[Anotācija:] Neskatoties uz pārdzīvoto sirdslēkmi, Džefs Brīss (Jeff Breece) neļāva  sev justies ieslodzītam. Uzziniet kāpēc.

Dzīve var līdzināties maršruta norādēm kartē. No brīža, kad sasniedzam 20 gadu vecumu un apzināmies, kas mēs īsti esam, līdz pēdējam elpas vilcienam. Dažādos mūsu dzīves ceļa posmos mēs apzināti varam izvēlēties dažādu apkārtējo vidi un atbilstoši pielāgoties. Vai arī mēs varam turpināt doties tajā  virzienā, ko noteicām sava ceļa sākumā.

Tomēr var gadīties,  ka viltus takas vai dabas katastrofas negaidīti liek mums mainīt šo iesākto ceļu. Dažreiz pat krasi atšķirīgu ceļu. Šis stāsts ir par mirkli manā dzīvē, kad man vajadzēja mainīt dzīves uzņemto virzienu, negaidīti piedzīvojot sirdslēkmi, kas pagrūda mani uz sirds slimības takas.

Es biju pārvācies no Teksasas uz savu dzimto Ohaio štatu, kur strādāju mazā tehnoloģiju uzņēmumā un darbojos ar četriem vai pieciem klientiem. Mans darbs bija programmu kodu rakstīšana un darbs ar kompānijām, lai izprastu un iespējotu to mērķus saistībā ar digitalizāciju, – tas parasti aizņēma no 60 līdz 70 stundām nedēļā.

Vienlaikus es centos atgriezties savā pirms-Teksasas laika fiziskajā formā, trenējoties piecas dienas nedēļā vietējā YMCA (Young Men's Christian Association – Jauniešu kristīgā apvienība). 46 gadu vecumā es cilāju svarus, ēdu veselīgu pārtiku un gatavojos 50 gadu vecumam.

Viss manā dzīvē bija lieliski. Darbā biju ceļā uz paaugstinājumu. Kā ierasts, mans ikgadējais fiziskais novērtējums uzrādīja, ka man ir laba veselība. Aktīvi sportojot, ik gadu es kļuvu spēcīgāks un vingrāks.Viss bija labi, un es  pārvaldīju savu ķermeni.

Kādu rītu es pamodos un izjutu nepatīkamas sajūtas kreisajā rokā un krūšu apvidū. Šīs sajūtas saistījuar iepriekšējās dienas treniņu, jo koncentrējos tieši uz spēka vingrinājumiem rokām un krūšu muskuļiem.

Tomēr es nespēju atbrīvoties no iekšējās sajūtas, ka kaut kas nav labi.

Es jutos tā, it kā man pietrūktu kaut kā, ko es nevaru aptvert. Šī sajūta, ka kaut kas nav labi, mani nepameta. Man bija paredzēta tikšanās ar klientu pēc pāris stundām, tāpēc es darīju visu iespējamo, lai no tās atbrīvotos. Es pagatavoju kafiju, iegāju dušā, apģērbos un biju gatavs savai darba dienai.

Pēc tam, kad biju iekāpis mašīnā un sasniedzis pirmo tikšanās vietu, pamanīju, ka mana piere ir mikla no sviedriem. Tā bija marta pēdējā diena, un, ja esi pavadījis kādu laiku Vidējos Rietumos, tad zini, ka tā var būt tikpat vēsa kā ziemas diena. Šī diena nebija pārāk karsta, nebiju arī fiziski piepūlējies.

Mani atkal pārņēma tās sajūtas. Tobrīd es sapratu, ka kaut kas galīgi nav kārtībā. Tāpēc uzreiz devos uz tuvāko neatliekamās palīdzības centru un drīz vien attapos pieslēgts pie EKG (elektrokardiogramma) aparāta. Lai gan mans asinsspiediens pirmo reizi bija ārpus ierastās normas, mana EKG bija pilnīgi normāla.

Tādēļ ārstniecības personāls uzraudzīja mani nākamās 12 stundas. Vēl viena no diagnostikas iespējām, ko izmanto ārsti, lai pārbaudītu, vai sirds neatrodas stresa stāvoklī, ir enzīmu jeb tā dēvētais troponīna tests. Pirmais no trijiem bija ļoti labs. Otrais nebija. Tajā brīdī visi, izņemot mani, saprata, ka kaut kas nav labi.

Nākamajā rītā ārsts plānoja mani nosūtīt uz radioloģisko slodzes testu, lai atrastu iespējamos nosprostojumus, bet pēc rūpīgas manas sirds artērijas aplūkošanas viņš nolēma nosūtīt mani uz koronārās kardiogrāfijas laboratoriju, lai veiktu angioplastiju. Tika konstatēti nopietni nosprostojumi kreisajā lejupejošajā koronārajā artērijā (LAD). Pēc operācijas es uzreiz satiku savus vecākus, dzīvesbiedri un labāko draugu, kuri mani gaidīja. Tikšanās ar viņiem bija pavisam īsa un, pirms es to paspēju apzināties, es jau atrados rehabilitācijas nodaļā.

Ilgā ārstēšanās kursa sākums

Nākamajā nedēļā es nonācu pie atziņas, ka slimnīcā piedzīvotā daļa bija visvieglākā. Par to, kas notika ar mani pēc tam, ir nepietiekami daudz stāstīts:

Tas nav nekas neparasts, ja pēc pārdzīvotās sirdslēkmes cilvēkam ir smaga depresija un trauksme. Labdarības organizācija BritishHeart Foundation norāda, ka 15% cilvēku, kuri ir pārdzīvojuši sirdslēkmi, pirmajās nedēļās pēc piedzīvotā nonāk dziļā depresijā, bet 25% ir vieglāki depresijas un trauksmes simptomi.

Pirms sirdslēkmes es nekad nebiju saskāries ne ar vienu no minētajiem simptomiem, taču pēc dažām dienām konstatēju, ka vairs nevaru aizmigt. Mans prāts bija pārslogots. Es jutos tā, it kā man būtu iedota granāta ar norautu gredzenu, kuru jānēsā krekla kabatā, nezinot, kad tā varētu sprāgt.

Es aprunājos ar savu tanti, kuras vīrs ilgstoši cīnījās ar vēzi, un viņa dalījās ar savu pieredzi un sniedza man padomu šādu izjūtu pārvarēšanai. Viņa ieteica man katru rītu pirms apģērbšanās nostāties spoguļa priekšā. Kailam. Izspūrušiem matiem un bārdu. Miegainām acīm.

“Pasaki savam spoguļattēlam: man bija sirdslēkme,” viņa teica.

“Katru dienu?” Es vaicāju.

 “Jā, katru dienu.”

Depresijas un trauksmes periods

Pēc pāris mēnešiem, kad viss kļuva emocionāli nepanesami, es sāku apmeklēt psihoterapeitu. Viņš man teica, ka tantes ieteikums ir viens no labākajiem padomiem, ko es būtu varējis saņemt, jo tas palīdz ātrāk iziet bēdu ceļu un nokļūt līdz mērķim – situācijas pieņemšanai. Psihoterapeits man arī iemācīju tehniku, kuru sākumā noraidīju, jo tā man šķita pārāk sentimentāla (precīzāk būtu teikt – ne pārāk vīrišķīga).

Jā, es biju “tāda tipa vīrietis”: Pilnīgi izslēgts! Es varu pats atrisināt visas savas problēmas. Man nav nepieciešama citu palīdzība… Jūs sapratāt domu.

Psihoterapeita sniegtais padoms bija iztēloties katru trauksmes brīdi kā cilvēku, kurš rūpējas par mani. Viss, kas man bija jādara, jāpārliecina šī persona, ka ar mani viss ir kārtībā, jāpateicas par paustajām rūpēm un jāpalūdz, lai atnāk mani apraudzīt vēlāk. Kā es vēlāk uzzināju, tā bija tehnika, lai trauksmi izmantotu kā līdzekli modrības saglabāšanai, tajā pašā laikā neļaujot tai mani ievilkt tumšajā spirālē. Man vajadzēja vairākus gadus, lai to iemācītos, bet beidzot es spēju nopurināt šo slogu no saviem pleciem un pieņemt to.

Patiesību sakot, nebija ne dienas, kas aizritētu (es šo rakstu apmēram pēc pieciem gadiem) bez domām par granātu krekla kabatā. Es pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc es sāku skriet, nevis cilāt svarus, kā es mēdzu darīt agrāk. Skriešana palīdzēja man tikt vaļā no domām manā galvā.

Meditācijas grāmata, ko es izlasīju, to salīdzināja ar kaut ko, ko mēdz dēvēt par “vēja zirgu”. Es domāju, ka šī ideja velk paralēles par mūsu prātu kā savvaļas zirgu, kurš enerģijas pārpilns pretojas un skrien, un atkal pretojas, un nedomādams pretojas vēl vairāk līdz brīdim, kad tas piekūst no pārpūles. Pēc tam mūsu prāts ir iztukšots, un tad ķermenis pārņem visu savās rokās, lai atgūtos un ieelpotu.

Tādi bija mani pirmie trīs gadi pēc sirdslēkmes, kad es skrēju pa takām netālu no mājām pie upes. Es bieži vien izplūdu asarās, kad pakāpeniski veicu garākus skriešanas maršrutus. Reizēm distance sasniedza 20 jūdzes, jo es kļuvu aizvien spēcīgāks. Es vēroju gadalaiku maiņu. Vasaras siltajās vētrās es skrēju bez krekla. Es dievināju tās sajūtas. Es pieredzēju tik daudz saullēktus un saulrietus. Es novalkāju piecus pārus skriešanas apavus (tiem, kuri skrien, tas ir apmēram 1500 jūdzes). Tomēr, lai cik tālu es skrietu, es nespēju aizbēgt no saviem pastāvīgajiem biedriem: trauksmes un depresijas.

Visas manas ikgadējās sirds pārbaudes līdz šim ir bijušas lieliskas. Es lietoju zāles, ko parakstīja mans kardiologs. Es uzraugu savu asinsspiedienu un holesterīna līmeni. Es sekoju līdzi uzturam, bet tajā pašā laikā neliedzu baudīt sev dažas no ierastajām lietām, kas man ļoti garšoja. Es strādāju, lai samazinātu stresu. Manuprāt, ja raugās uz veselību kā dažādu aspektu kopumu, tad šīs visas darbības veido vienu veselumu.

Es nolēmu ar savu labāko draugu uzkāpt Hūda kalna (Mount Hood) Maknīla virsotnē (McNeil’s Point), kas atrodas Oregonas štata pilsētā Portlendā. Tas man bija liels notikums.

Bet pirms jūs uzņematies darīt kaut ko tādu, vispirms konsultējieties ar savu ārstu. Es to izdarīju, un ārsts man atļāva doties šajā pārgājienā. Visvairāk mani biedēja atrašanās uz kalna. Bez mobilajiem sakariem. Bez glābšanas dienesta. Bez neatliekamās medicīniskās palīdzības. Tikai es, mans draugs un kalns.

Pats pārsteidzošākais bija tas, ka es pārstāju raizēties. Tas bija tāpat, kad es skrēju. Jā, mēs bijām bez elpas augstuma maiņas dēļ (gan tas, gan arī tādēļ, ka tajā dienā mēs pieveicām ar kājām vairāk nekā 18 jūdzes, jo nomaldījāmies). Bet tajā brīdī, kad es atrados kalna korē, sēžot uz akmens strēles, un klausījos kā pāri kalna nogāzei dzied vējš, – tad sākās mans piecu gadu ceļš atpakaļ pie sevis.

Tagad es dodos pārgājienos ar nakšņošanu apmēram divreiz mēnesī. Esmu devies pārgājienā pa Dūmakainajiem kalniem (Smokies), kā arī Dolly Sods, sešās dienās mēroju 100 jūdzes pa Olimpisko kalnu grēdu (Olympic Mountains), esmu devies pārgājienā pa Big South Fork nacionālo parku līdz Yahoo Falls ūdenskritumiem, tāpat esmu bijis pie Cumberland Falls ūdenskritumiem un tik daudzās citās vietās. Šie ceļojumi ir veids, kā es varu piespiest sevi stāties pretī izvēlei – vai nu dzīvot bailēs no granātas krekla kabatā, vai tā vietā uz brīdi nolikt to un ieelpot svaigo kalnu gaisu, smaržojošu pēc priedēm.

Es spēju sajust sauli uz savām krūtīm un esmu vienkārši pateicīgs par tik neticamu pieredzi, tā vietā, lai ļautos ieslīgt sava prāta tumsas dzīlēs.

Izvēlieties dzīvi, nevis bailes

Šodien es esmu ticis krietni tālāk savas sirds slimības ceļā, tomēr man nav ne jausmas, kur slēpjas nākamie šķēršļi. Es jūtu, ka tagad esmu labāk sagatavojies šai cīņai. Lai gan pirms sirdslēkmes man bija grūti dalīties savās sajūtās ar citiem, esmu kļuvis nedaudz atvērtāks un mazāk baidos lūgt palīdzību, kad man ir nepieciešams emocionālais atbalsts. Es neglabāju vairs tik daudz sevī, kā to mēdzu darīt agrāk. Es pieņemu, ka tas ir normāli, ja es raudu, kad tas ir nepieciešams vai smejos, kad to vēlos. Es vairs nejūtos tik bezspēcīgs un nobijies. Es domāju, ka nevienam tā nevajadzētu justies.

Bailes ir dabiskas un dažos gadījumos arī noderīgas, bet, ja vienmērtām pakļaujaties, tā jau ir jūsu izvēle. Tieši tāpat ir ar izvēli dzīvot un izbaudīt katru dzīves sniegto brīdi, ieelpojot gaisu plaušās. Neatkarīgi no mūsu fiziskajām spējām vai apkārtējiem apstākļiem, mūsu atmiņas, prieka un mīlestības emocijas, ar ko mēs dalāmies, – tas viss atspoguļojas mums apkārt. Tāpat kā vējš, kas atbalsojas pļavās un priedēs.

Nākotnes plānošana

Jaunajā gadā esmu iecerējis turpināt darīt to, kas man tagad patīk vislabāk. Interesants darbs. Atbalstīt manā dzīvē esošos cilvēkus. Ļaut cilvēkiem būt manā sirdī un prātā. Ar smaidu sejā un smiekliem uz lūpām pavadīt pārgājienos tik daudz laika, cik vien spēju, pētot laukus, mežus un straumes, un visu pārējo, kur vien ceļš mani ved.

Es ceru turpmāk dalīties šajos stāstos ar visiem, kam tas varētu būt noderīgi no jebkura manas pieredzes aspekta.

Noslēgumā es vēlos dalīties ar vienu no pārgājienos iegūtajām atziņām, kas vienmēr man liek smaidīt tajos brīžos, kad kļūst nepanesami grūti. Tas man nozīmē visu. Tā ir vienkārša darbība, kas vērsta uz to, lai mēs nekoncentrētos uz to, kas mēs esam esošajos apstākļos, kuros jūtamies ieslodzīti, bet gan uzlūkot šo visu kā pārmaiņas nesošu notikumu gaitu.

“Uz priekšu!”

 

LA/TV/20/0011  Jūlijs 2020

Šis raksts man šķita:

Dalies ar šo lapu: