Aprūpe un draudzība: vientuļā mīlestība

Viņa apmierināti stenēja, izstaipoties manā gultā.

Spožām, mirdzošām acīm viņa skatījās uz mani, kad paņēmu viņas ķepu savā rokā un ar nagu vīlīti pārlaidu pāri viņas melni spīdīgajam nagam. Nepārprotami dzīvē ir iestājies jauns posms, ja jau es savam vācu aitu sunim trijos naktī taisu manikīru.

Viņu nosaucām par #GoogleDog, jo viņa prot meklēt un atrast, kā arī ir pierādījusi sevi kā vērtīgu resursu gan man, gan arī manam tētim, kuram ir 95 gadi un kurš cieš no vaskulārās demences. Es izglābu Google no DSPCA dzīvnieku patversmes, taču patiesībā es uzskatu, ka viņa izglāba mūs abus ar tēti.

Pirms četriem gadiem, apmeklējot Dublinas kalnos (Dublin Mountains) esošo patversmi, es biju iecerējusi tikt pie mazā Džeka Rasela terjera. Tad es meklēju suni – sabiedroto tētim, kurš dzīvoja kopā ar mani, taču jutās vientuļš, kad es atrados darbā. Kad es ierados mājās ar Google, viņš mūs smaidīdams sagaidīja pie durvīm un pavaicāja, kur es grasos turēt zirgu! Pēc diviem gadiem un diviem nopietniem kritieniem Google ir jauna loma mūsu dzīvē. Viņa ir suns, kas sniedz atbalstu, kamēr mana tēta pasaule sabrūk un līdz ar to brūkot arī manējai.

Negaidīti uzticams partneris

Tēvam bija 93 gadi, kad viņa pirmais nopietnais kritiens paātrināja demenci, taču neraugoties uz viņa gadu skaitu, šāds pavērsiens mani pārsteidza. Kopš tā laika mūs ieskauj trauksmes signāli, monitori un kameras, lai pasargātu tēti un brīdinātu mani, ja viņš izkāpj no gultas vai nepamanīts dodas kāpņu virzienā vai ārā uz ielas.

Taču Google suns (GoogleDog) ir labāks par jebkuru brīdinājuma signālu. Brīžos, kad tētis nakts laikā nolemj pastaigāt, viņa instinktīvi un bez iepriekšējas apmācības skriešus dodas pie manis. Dienas laikā, kad tētis ir satraukts, savukārt es esmu neapmierināta, viņa ar savu mitro degunu, zīdainajām ausīm un maigajām acīm vienmēr ir gatava sniegt mīļumu un mierinājumu tam, kuram tas visvairāk vajadzīgs. Jo ne tikai tētis kļūst bēdīgs.

Pieaugot tēta atkarībai no manis, mainās arī mana dzīve – tā dzīve, kas man bija ierasta un kuru es pazinu. Neizbēgami un neatgriezeniski es vairs neesmu tā persona, kura pirms diviem gadiem sāka šo jauno dzīves posmu. Pārmaiņas nebūt nav sliktas. Vairākās dzīves jomās esmu emocionāli pieaugusi. Mana humora izjūta ir kļuvusi attīstītāka, mans pacietības mērs ievērojami ir palielinājies, turklāt manas ēst gatavošanas prasmes ir mainījušās līdz nepazīšanai... Taču agrā rīta stundā, vīlējot suņa nagus pēc tam, kad esmu nolikusi tēti atkal gulēt, es prātoju, cik gan ļoti es paļaujos uz viņu kā pieaugušu cilvēku un viņa spēju piedalīties pieaugušo sarunās.

Ir daudz gadījumu, kad demences ietekmē tētis nevar pievienoties un būt klātesošs man līdzās uz planētas Zeme, un tādās situācijās Google suns ir man vistuvākais draugs. Viņa ir kļuvusi par manu uzticības personu, un mājās, kad viņa staigā man blakus, maniem pirkstiem pieskaroties viņas mīksti samtainajai ausij, pasaulē viss sastājas pareizajā kārtībā.

Manas attiecības un dzīvesveids izmainījās

Ar atvieglojumu varu teikt, ka man joprojām ir divkājainie draugi, taču lielākā daļa manu attiecību ir ievērojami mainījušās. Pat draugiem, kuriem ir visaugstākais empātijas līmenis pasaulē, ir grūti saprast, ka tad, kad es saku, ka man pēc stundas ir jādodas prom, es patiešām to domāju nopietni. Katra minūte, kas pavadīta sastrēgumos, var radīt risku, ka apmaksātais aprūpētājs būs spiests palikt kopā ar manu tēti ilgāk, nekā plānots, lai gan viņam jāsteidzas pie nākamā klienta.

Tad seko sarunas. Agrāk es mēdzu stāstīt par savu darbu, un sarunas centrā bija ziņas un politika. Vienmēr zināju jaunākās tenkas un paziņojumus, kā arī pastāvīgi biju informēta par visām aktualitātēm. Man būtu ko stāstīt par piedzīvojumiem, kuros devos. Es stāstītu par peldēšanos upēs, kāpšanu kalnos un ceļošanu pa valsti ar kajakiem un velosipēdiem. Es dalītos ar dramatiskiem notikumiem, piedaloties triatlonā un maratona peldējumos, kā arī par pārgājienu Īrijā pa maršrutu „Mežonīgais Atlantijas okeāna ceļš” (Wild Atlantic Way).

Tagad manu sarunu tēmas pārsvarā ir par tēva veselības stāvokļa pasliktināšanos, par to, cik reižu esmu naktī cēlusies, par manā dārzā augošo, par Google suņa piedzīvojumiem un laiku pa laikam arī par cīņu ar birokrātiju, lai aizpildītu dokumentus atbalsta un pakalpojumu saņemšanai. Nemaz nerunājot par grūtībām, ar kurām nākas saskarties pēc pilna laika darba attiecību pārtraukšanas, lai savilktu kopā galus.

Es varu iedomāties, ka izklausos izmisusi, garlaicīga un ierobežota. Iespējams, ka tā nav taisnība, bet es ļoti labi apzinos savas ierobežotās iespējas attiecībā uz izklaides piedāvājumiem. Es vairs nezinu, kādus jautājumus uzdot saviem vecajiem draugiem par to, kas notiek viņu dzīvē. Šķiet, ka esmu zaudējusi saikni ar viņu realitāti, un ir velti gaidīt, ka viņi saskarsies ar manu realitāti. Vairums draugu joprojām ir man līdzās, taču mēs vairs nevaram būt uz šķietami viena viļņa, un es jūtu, kā mēs arvien vairāk un vairāk attālināmies cits no cita.

Viens no bijušajiem draugiem un kolēģiem oficiāli pārtrauca mūsu draudzību, atsūtot man e-pasta vēstuli, jo „apzinājās, ka man būs nepieciešams lielāks atbalsts, nekā viņš vēlas vai spēj sniegt”. Taču ir arī cilvēki, kurus es pati esmu atgrūdusi. Es savukārt jūtu, ka nevaru sniegt tādu atbalstu kā agrāk, un greizsirdīgi sargāju tās dažas īsās atpūtas stundas, esot prombūtnē no mājas un tēta. Man šķiet, ka es esmu egoistiska attiecībā uz savu brīvo laiku un rūpīgāk izvēlos draugus, kas ir gan praktiski, gan bēdīgi.

Kontaktu atrašana aprūpētāju sabiedrībā

Koronavīrusa izraisītā pandēmija bija briesmīgs periods. Arī līdz pandēmijai es jutos izolēta no visiem pārējiem, taču vairāku mēnešu mājsēdes laikā es patiešām cietu un guvu svarīgu mācību par to, cik svarīga ir draudzība.

Es sapratu, ka vēlos, lai man ir draugi, un ka man viņi ir vajadzīgi un ka draudzība ir jākopj un par to ir jārūpējas. Sociālajos medijos sāku sazināties ar citiem aprūpētājiem, un man uzreiz izdevās izveidot siltas attiecības. Lai gan mūsu stāsti ir atšķirīgi, tomēr ir pietiekami daudz aspektu, kas mūs vieno. Tas ir pamats draudzības veidošanai. Tikai aprūpētājs var būt sajūsmā, uzzinot par rozā matrača pārklāju, kas spēj uzsūkt un noturēt trīs litrus šķidruma.

Kolēģi aprūpētāji saprot tevi, kad tu pēkšņi dodies mājās vai pārtrauc telefonsarunu. Mums ir stāsti, ar kuriem dalīties. Par sarežģīto komunikāciju ar valsts ierēdņiem, mācīšanos rūpēties, prasmju attīstīšanu, kā arī par piedzīvoto vilšanos un prieka mirkļiem. Mēs sev atgādinām par prieku. Jo, uzskaitot grūtības, ir viegli aizmirst, ka mēs izvēlamies rūpēties, mēs vēlamies rūpēties un mēs mīlam rūpēties. Taču ir jāatzīst, un tas ir normāli, ka varam justies arī vientuļi.

Kā es no jauna definēju socializēšanos

Ņemot vērā savu pieredzi, esot vientuļai jaunajai aprūpētājai un iesprostotai mājas četrās sienās, turklāt jūtoties pilnīgi pamestai Covid-19 laikā, esmu sagatavojusi desmit svarīgākos ieteikumus, kā atdzīvināt savu sociālo dzīvi. Es apņemos cītīgi ievērot šos ieteikumus un dalīšos ar jums, pastāstot, kā man veiksies. 

1. Atvēliet laiku, lai parūpētos gan par sevi, gan savu mīļoto cilvēku.
2. Ieplānojiet regulārus pārtraukumus, kurus izmantosiet, lai paveiktu ko īpašu tieši sev.
3. Tāpat kā jebkura jauna darba gadījumā, ir svarīgi veidot kontaktus.
4. Sociālie mediji ir lieliska vieta kontaktu veidošanai ar citiem aprūpētājiem.
5. Sazinieties ar aprūpētāju apvienībām un organizācijām.
6. Pievienojieties Zoom sesijām, kurās piedalās pacientu interešu aizstāvju grupas un atbalsta dienesti.
7. Cieniet un novērtējiet cilvēkus, kuri jūs mīl, un neatstumiet viņus.
8. Padomājiet par to labo, ko jūs varat dot saviem draugiem.
9. Neaizmirstiet veltīt laiku, lai parūpētos par savu izskatu.
10. Mīliet sevi un patīciet paši sev!

 
NPS-LV-NP-00048