Izaicinājumi un prieka mirkļi aprūpētāja ikdienā

Mans tētis audzē brīnišķīgus rabarberus, palīdz mazgāt traukus un spēlējas ar suni, taču reizēm viņš aizmirst, ka solis ir jāsper vispirms ar vienu kāju un tad otru – tādos gadījumos viņš nokrīt garšļaukus ar seju pret grīdu.

Tētis dievina grilēšanu ‒ viņš var sēdēt saulītē, smaidīt un runāt par politiku, un tad pastiept roku, lai saspiestu degošās ogles, pārbaudot, vai tās ir karstas. Dienās, kad viņš jūtas labi un viss ir kārtībā, viņš ir mans tētis, savukārt sliktajās dienās viņš slēpjas zem segas, baidīdamies no pasaules.

Reizēm viņš aizmirst, kur atrodas.
Reizēm viņš aizmirst, kas viņš ir.
Reizēm viņš aizmirst, kas esmu es.

Traumatisks notikums un krasas pārmaiņas

Sestdien tētim apritēs 95 gadi. Vēl pirms trim gadiem viņš brauca ar automašīnu, savukārt es kāpu kalnos un strādāju pilnas slodzes darbu radio un televīzijā. Kopš tā laika mūsu abu dzīve ir būtiski mainījusies. 

2018. gadā tētis piedzīvoja smagu kritienu, kad mēs abi bijām devušies iepirkties uz Blančardstaunu (Blanchardstown) Dublinā. Tas bija traumatisks notikums, un tētis guva nopietnu galvas traumu. Tam sekoja vairākus mēnešus ilga atveseļošanās, uzturēšanās slimnīcā, kā arī kampaņa plašsaziņas līdzekļos, kuras ietvaros mēs atklāti cīnījāmies par aprūpes paketi, lai es varētu tēti nogādāt mājā, kur mēs abi dzīvojam.

Par laimi, tajā gadā vienu dienu pirms tēta dzimšanas dienas es varēju viņu iesēdināt ratiņkrēslā un beidzot nogādāt mājās. Es biju aizkustināta līdz sirds dziļumiem un mīlestības pārpildīta. Es apsolīju, ka viņš varēs palikt mājās un es par viņu rūpēšos, cik ilgi tas būs nepieciešams. 

Ne mirkli neesmu šaubījusies un nožēlojusi šo lēmumu. Redzēt, kā viņa zilās acis iemirdzas smaidot, ir visvērtīgākā balva, ko es jebkad vēlētos saņemt. Es mīlu savu tēti, un viņš mīl mani.

Aprūpētāju aizstāves loma

Kopš tā brīža, kad pārvedu savu tēti mājās, rakstu emuāru, kurā vairāku iemeslu dēļ dalos ar piedzīvoto. Vispirms jau jāpiemin tas, ka esmu žurnāliste kopš 17 gadu vecuma un rakstu kopš septiņu gadu vecuma, kad, guļot uz muguras, vēroju mākoņus un pierakstīju burtnīcā pirmās dzejas rindas. Es pat nezinu, kā ir dzīvot, nepierakstot savas ikdienas sajūtas un notikumus. Tētis gadu desmitiem ir līdzdarbojies šajos notikumos, bieži vien nonākot kameras priekšā, kā arī laikrakstu slejās, jo meita nemitīgi iesaistīja viņu kārtējā piedzīvojumā! Tāpēc mums abiem likās pašsaprotami, ka man jāraksta par mūsu attiecībām.

Savukārt, cīnoties par tēva nogādāšanu no slimnīcas uz mājām pēc piedzīvotā kritiena, es nejauši kļuvu arī par citu aprūpētāju aizstāvi. Daloties ar savu stāstu, es atklāju, ka bieži vien tas ir arī citu cilvēku stāsts, un, manuprāt, šī atklāsme ir ļoti svarīga.

Es neesmu tik iedomīga, lai uzskatītu sevi par visu aprūpētāju pārstāvi, taču, iespējams, es varu dot iespēju ielūkoties pasaulē, kurā pašreiz atrodos. Par aprūpētāju ikdienu mēs dzirdam ļoti maz. Aprūpētāji ir pārāk aizņemti ar ikdienas rūpēm par saviem tuviniekiem, lai izietu ielās protestēt – kurš gan pieskatīs viņu tuviniekus, kamēr viņi turēs plakātu?

Man ir arī pamatots iemesls domāt, ka aprūpētāji nelabprāt lūdz palīdzību, jo, tiklīdz viņi lūgs palīdzību, tā tiks uzskatīti par personām, uz kurām nevar paļauties. Vismaz es tā mēdzu bieži justies. Es nevēlos pievilt komandu, liekot noprast, ka šis slogs man ir pārāk smags vai ka neesmu gatava šādam izaicinājumam.

Nemitīgs mācību process 

Es nemainītu savu jauno dzīvi pret visas pasaules iespējām, taču neliels atbalsts ir ļoti noderīgs. Kad no aģentūras pie tēva atnāk aprūpētājs, es parasti dodos ārā no mājas, lai izvestu pastaigā suni, un mājās atgriežos ar jaunu enerģiju. Neliels pārtraukums var palīdzēt atgūties pēc negulētas nakts vai izbīļa, kad uz mirkli esi novērsi acis no sava aprūpējamā un tikai par mata tiesu izvairījies no nelaimes.

Sākot šo jauno dzīves posmu kopā ar tēti, pastāvīgā nepieciešamība būt nomodā un apzināties ikvienu mirkli nāca kā trieciens manai uzskatu sistēmai. Agrāk, intervējot aprūpētājus ziņu reportāžām, es uzskatīju, ka zinu, ko nozīmē aprūpēt 24/7.

Tagad es saprotu, ka nezināju vis.

Pat ja esat apveltīts ar lielu empātiju un spilgtu iztēli, jūs spēsiet saprast aprūpes darbu tikai tad, kad paši nonāksiet šādā situācijā.

Kad es saku 24/7, es to domāju nopietni. Pat tik vienkārša un pašsaprotama lieta, kā aiziet uz tualeti vienatnē vairs nav iespējama. Vai nu durvīm jābūt vienmēr atvērtām, un jūs klausāties, vai neradīsies kādas nepatikšanas, vai arī kāds dosies kopā ar jums uz tualeti!

Man kā salīdzinoši jaunai aprūpētājai tas ir bijis nopietns mācību process. Sākumā domāju, ka visgrūtākais pārbaudījums man būs tēta personīgā aprūpe. Taču izrādījās, ka pārklāju mainīšana, tēta nomazgāšana un apģērbšana bija lietas, pie kurām bija visvieglāk pierast.

Visgrūtāk bija tikt galā ar emocionālo pusi. Man nācās iemācīties paredzēt garastāvokli un tikt galā ar demences radītajām situācijām. To visu man vajadzēja apgūt, lai izprastu, kā atvieglot ikdienu savam tētim un viņu nomierināt, kā arī saprast, kā es varu līdzsvarot savas emocijas un ciešanas. Es ne vienmēr ar to tieku galā veiksmīgi, un tādos brīžos mani moka vainas apziņa.

Reizēm tētis cieš no agorafobijas, un tādos brīžos mani šī fobija ļoti ietekmē. Dienās, kad tēti piemeklē šīs trauksmes lēkmes, viņš neļauj man iziet no mājas – pat lai izkārtu ārā veļu. Šādās sliktajās dienās es jūtos iesprostota un neapmierināta, un tad mani piemeklē vainas apziņa. Es vēlos, lai mans tētis vienmēr būtu laimīgs, taču sava veselības stāvokļa dēļ viņš bieži ir bēdīgs. Arī šādās dienās piezogas vainas sajūta.

Es bieži jūtos tā, it kā es nespētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus.

Tehnoloģiju un cilvēka labākā drauga sniegtais atbalsts

Pagāja vairākas nedēļas, līdz es uzzināju, ka ir gultas pārklāji ar sensoriem, kas fiksē ķermeņa radītā spiediena izmaiņas uz gultas virsmu un raida brīdinājuma signālus, pamodinot mani, tiklīdz tētis pieceļas no gultas, trauksmes signāli, kas brīdina mani, ja tētis dodas durvju vai kāpņu virzienā, un kameras, kas uzrauga viņa guļamistabu, kamēr manis nav telpā. Līdz tam es gulēju pie viņa gultas, sēžot krēslā, gadījumā, ja viņš izlemtu piecelties un pārvietoties pa istabu. Man bija bail, ka vēl viens kritiens varētu pielikt punktu mūsu kopdzīvei.

Tehnoloģijas man ir ļoti palīdzējušas un tāpat arī mūsu suns. Mēs viņu saucam par #GoogleDog (Google suni), jo viņa meklē un atrod. Google pirms četriem gadiem tika izglābta no patversmes, lai tētim sastādītu kompāniju, kamēr es vēl strādāju pilnas slodzes darbu vietējā radio stacijā. Es devos uz patversmi nolūkā tikt pie Džeka Rasela terjera, taču mājās atnācu ar vācu aitu suni, kuram bija skumjas acis. 

Mēs uzskatījām, ka izglābām viņu, bet es domāju, ka patiesībā viņa izglāba mūs abus. Lai kāds būtu tēta noskaņojuma, viņš vienmēr var sarunāties ar Google un suns viņu vienmēr sapratīs. Viņa palīdz arī man, ielecot manā gultā, ja nakts vidū tētis sāk satraukties. Viņa ir prieka avots mums abiem.

Rast prieka mirkļus aprūpētāja ikdienā

Ir tik viegli kļūdīties, apzinot prieka mirkļus jaunajā ikdienā. Ir grūti vienlaikus runāt gan par grūtībām, gan arī par to, ka tava sirds ir prieka pilna un esi gandarīts rūpēties par kādu, kuru mīli. Tā ir izvēle. Mēs izvēlamies rūpēties, mums patīk rūpēties, un mēs negribētu, lai būtu citādi. Taču neliela atbalsta nodrošināšana mazina stresu, darba apjomu, nogurumu un ļauj meitai atpūsties un gūt prieku par tēva smaidīgajām zilajām acīm. Šis atbalsts sniedz laiku, kas nepieciešams, lai meita varētu pamanīt to, ka tēvs ir laimīgs. Šie mirkļi ir paši svarīgākie viņas pasaulē.

Sākoties Covid-19 pandēmijai un tās ietekmē noteiktajiem ierobežojumiem, mēs ar tēti ziemas dārzā iestādījām ķiršu tomātus. Vakar pirmais mazais tomāts kļuva purpursarkans, un vēl vairāki citi blakus esošie sāk sārtoties. Nejauši aizdomājos par to, pēc cik dienām mums būs ēšanai pietiekami gatavu tomātu bļoda.

Tad tētis pastiepās, noplūca purpursarkano augli no tā trauslā kātiņa un nekavējoties iebāza mutē. „Labs”, viņš nomurmināja, kad pār viņa apakšējo lūpu izspraucās sulas tērcīte un notecēja gar zodu, taču viņa sejā uzplauka smaids un zilās acis iemirdzējās. 

Tie ir tie brīži, kuru dēļ mēs rūpējamies par saviem tuvajiem cilvēkiem.

 
NPS-LV-NP-00050