Kad kāds tev ļoti tuvs cilvēks aizmirst, kā tevi sauc

Es nebiju pārsteigta, kad manai mammai pirmo reizi tika diagnosticēta demence. Biju ievērojusi, ka viņa apjūk, kā arī kļūst aizmāršīga. Dziļi sirdī es apjautu, ka viņai ir problēmas. Tomēr es nobijos, kad primārās aprūpes ārsts skaļi pateica mammas diagnozi. Es dzirdēju, kā sitās mana sirds, un mans vēders raida triecienviļņus cauri visam ķermenim. Ko viņai nozīmē šī diagnoze? Ko mums tas nozīmē? Kā iespējams ar to visu tikt galā? Vai jebkad viss varētu būt kārtībā?

Pēc pirmās reakcijas es nedaudz nomierinājos un pievērsos tam, lai uzzinātu visu iespējamo par šo slimību. Es lasīju un pētīju par šo slimību, kā arī sazinājos ar citiem aprūpētājiem. Es centos sagatavoties gaidāmajam, taču es to nevarēju izdarīt, kā arī es nevarēju neko apgūt iepriekš, kas varētu pasargāt mūs no neizbēgamajām sirdssāpēm.

Lēnā attālināšanās

Atceros pirmo reizi, kad mamma paskatījās uz mani un viņas acīs bija tukšums. Tā bija sajūta, it kā viņas dvēsele būtu devusies kaut kur prom. Es gandrīz jau pasaucu viņu, ar domu, ka tādā veidā es varētu viņu atgriezt būt šeit un tagad. Tā bija neaptverama sajūta apzināties, ka kāds, ko es tik ļoti labi pazinu, kļūst man svešs, vienlaikus es kļuvu sveša arī viņai. Šī nežēlība, ar ko mēs abas saskārāmies, bija neizmērojama. Viņa nesaprata ne to, ko es viņai teicu, ne arī to, kur viņa atrodas. Es bezpalīdzīgi centos kaut ko darīt, lai viņu nomierinātu. Šādā brīdī arī sevis nomierināšana šķita tikpat neiespējama.

Kad viņa aizvien vairāk attālinājās no mums, es sapratu ļoti vienkāršu patiesību. Es biju ieguldījusi tik daudz tajā, ko es viņai nozīmēju. Viņa taču ir mana Mamma. Katrs bērns vēlas mammas beznosacījumu mīlestību.

Neskatoties uz to, ka mūsu attiecības vienmēr bija sarežģītas, manī mita tā mazā meitenīte, kas vēlējās saņemt mammas nedalītu uzmanību un mīlestību. Kad viņa sāka attālināties no manas pasaules citā pasaulē, kurai es nepiederu, es jutos sagrauta. Kā es vispār varētu dzīvot, ja viņa mani aizmirstu?

Mans tētis ar savu piemēru atrisināja šo sāpīgo jautājumu. Viņam bija atšķirīgas, bet līdzīgas mokas. Es vēroju, kā viņš skatījās uz viņu, brīžiem klusībā purinādams galvu, un viņa sejā bija redzamas sirdssāpes un pilnīga neticība, ka viņš ir liecinieks kaut kam tik briesmīgam. Būdams kara varonis, viņš savā dzīvē bija pieredzējis daudz šausminošu notikumu, taču šī situācija bija nepanesama.

Dzīvošana tagadnē

Šīs krīzes situācijā viņš rīkojās saskaņā ar to dzīves gudrību, kas palīdzēja viņam tikt galā visas dzīves laikā. Viņš necentās iedziļināties pagātnē un tās notikumos, bet gan visu savu uzmanību vērsa uz pašreizējo brīdi. Būt šeit un tagad. Viņš atrada mierinājumu, vienkārši esot kopā ar viņu. Viņam ar to bija pietiekami. Brīdī, kad viņa zaudēja spēju saprast un būt daļa no tās pasaules, kurā viņi reiz abi bija dzīvojuši, viņš radīja jaunu pasauli. Pasauli, kurā viņi dzīvoja tikai šodienai.

Viņš vienkārši sēdēja kopā ar viņu pie mazā virtuves galdiņa un ēda cepumus vai arī kopā ar viņu skatījās televizoru, vai arī devās kopīgā pastaigā pa manas dzimtās pilsētas kvartālu līdz veikalam vai parka soliņam. Nekādu jautājumu, nekādu lūgumu. Viņa bija tik atsaucīga uz šo vienkāršo un mīlestības pilno pieņemšanu. Šī pieņemšana ļāva viņai vienkārši būt šeit un tagad. Viņa mierpilnā attieksme radīja miera sajūtu arī viņai. Viņa sniegtā mīlestība raisīja viņā prieku.

Es centos darīt tāpat kā mans tēvs – būt laipna un izturēties ar mīlestību. Man nācās diezgan grūti pieņemt esošo situāciju. Es nebiju savtīga, es tikai vēlējos atgūt iepriekšējās attiecības ar mammu. Pat to, kā mēs strīdējāmies savā starpā!

Taču, lai cik grūti bija to apzināties, bija jāpieņem, ka mūsu attiecības bija mainījušās uz visiem laikiem.

Es teicu sev, ka runa vairs nav par to, kas vajadzīgs man, bet gan par to, kas vajadzīgs viņai. Šajā situācijā man palīdzēja sāpīgā atteikšanās no savām personīgajām vajadzībām un cerībām. Es apjautu, ka mammas smaids un smiekli nav mainījušies. Kā arī viņai joprojām ir nepieciešama mana mīlestība un atbalsts. Tam, ka viņa nezināja, kas es esmu, nebija nekādas nozīmes. Svarīgākais bija tas, ka es varēju kļūt par svešinieku, ar kuru kopā viņa jūtas droši un ērti.

Mīlestība ir dāvana

Pat tad, ja kāds, ko mīlam, aizmirst mūsu vārdu un to, kas mēs esam, viņš nekad neaizmirsīs, ka mēs viņu mīlam. Nav svarīgi, kurš mīl – mīlestība pati par sevi ir dāvana. Nebija nozīmes tam, kas esmu es. Vislielākā nozīme bija tam, kā es liku savai Mammai justies. Es atklāju, ka mana sirds, kaut arī tā bija salauzta, ir pilna mīlestības un to, ka tas ir, pateicoties manai mammai. Viņa bija tā, kas jau no bērna dienām piepildīja manu sirdi ar mīlestību. Tagad man ir tas gods sniegt viņai šo mīlestību.

NPS-LV-NP-00046