Kā es darbā apspriežu tēmu par savu migrēnu

Uzsākot jaunu darbu, mani visvairāk biedē doma par to, kā pastāstīt, ka man mēdz būt migrēnas lēkmes, un vai vispār to atklāt.

Gandrīz visiem ir nācies piedalīties darba intervijās - gan veiksmīgās, gan ne pārāk, gan tādās, pēc kurām domājam: “Vai es patiešām to pateicu?” Dažreiz darbā tiekam pieņemti, bet dažreiz nē. Katrā ziņā process ir saspringts un grūts.

Lai gan intervijas process ir izaicinošs, tas mani nebiedē. Esmu pārliecināta, ka spēju tikt galā ar sarežģītajiem jautājumiem. Pirmajā darba dienā es rīkojos tāpat: Zinu, ka tā būs saspringta, bet zinu, ka to varu.

Tomēr katru reizi, , uzsākot jaunu darbu, mani visvairāk biedē tas, kā un vai vispār jaunajiem kolēģiem atklāt to, ka man mēdz būt migrēnas lēkmes.

Es būtu vēlējusies atrast ceļvedi, kas sniegtu padomus, kā vislabāk runāt par manām migrēnas lēkmēm profesionālajā dzīvē, taču to vēl neesmu atradusi. Daudzu gadu pieredze man ir devusi, pārliecību par vienu konkrētu lietu: Nav pareiza vai nepareiza veida, kā runāt par migrēnu darba laikā.

Sarunas par migrēnu

Neatkarīgi no Jūsu nodarbošanās vai migrēnas veida, vai iekšējā spēka, ir grūti strādāt, ja sāp galva. Man var būt grūti piecelties no gultas rītos, zinot, ka man priekšā ir intensīva darba diena. Ir grūti atcerēties visus profilaktiskos pasākumus, kas man jāveic dienas garumā: Vai dzeru pietiekami daudz ūdens? Vai izvairos no migrēnas ierosinātājiem? Vai ēdu regulāri? Īpaši grūti ir koncentrēties, kad migrēnas “migla” ir sasniegusi kulmināciju.

Ja nākas runāt par savām migrēnas lēkmēm darba laikā, var būt daudz dažādu veidu, kā to pateikt kolēģiem, bet ne vienmēr tas būs kāds viens konkrēts veids. Nedaudz līdzīgi testam ar vairākiem atbilžu variantiem.

Tālāk pastāstīšu par iespējamiem veidiem un savu vērtējumu par plusiem un mīnusiem.

A. Pilnīga atklātība

Tas nozīmē būt atvērtam un atklātam ar visiem kolēģiem.

Plusi: Jūs varat būt atklāts un nebaidīties, no tā, ka cilvēki uzzinās citādi. Ja ir nepieciešama kāda palīdzība, piemēram, atrast tumšu telpu, izslēgt gaismu, tas nebūs pārsteigums nevienam no Jūsu kolēģiem.

Mīnusi: Apkārtējie var izdarīt priekšlaicīgus pieņēmumus par Jums. Pēc manas pieredzes, kad esmu bijusi pilnīgi atklāta, manas sāpes netīši tika uzskatītas par vājumu vai trūkumu. Man šķita, ka kolēģu acīs esmu atšķirīga.

B. Daļēja atklātība

Ir daudz dažādu veidu, kā sniegt daļēju, bet ne pilnīgu informāciju. Piemēram, Jūs varētu teikt: “Man mēdz būt migrēnas lēkmes,” bet nestāstīt, cik stipras tās ir. Tas nozīmē, ka jāizlaiž tādas detaļas kā: “Man ir pastāvīgas sāpes, un tās nekad nebeidzas.”

Plusi: Jūs joprojām varat noslēpt savas sāpes. Bet ārkārtas situācijā Jums tas nebūs jāatklāj kā noslēpums. Piemēram, ja ir redzes zudums un neredzat datora ekrānu, varat izskaidrot situāciju, un tam nevajadzētu būt lielam pārsteigumam.

Mīnusi: Joprojām ir sajūta, ka Jūs kaut ko slēpjat.

C. Informēt tikai savu tiešo vadītāju

Šis variants nozīmē, ka mazliet vairāk par jūsu sāpēm būs informēts tiešais vadītājs (vadības personāls), bet tas var likt jums justies nepārliecinātam, jo no viņa ir atkarīga jūsu karjera.

Plusi: Katrs vadītājs to risina citādi. Situācijā, kad nevarat strādāt, Jūsu vadītājs, ticēs, ka tiešām esat slims, un nedomās, ka esat nepatiess. Tas, ka ir cilvēki, kas dažkārt ļaunprātīgi un nepatiesi izmanto migrēnas lēkmi kā attaisnojumu, lai neierastos darbā, apgrūtina dzīvi tiem, kam tiešām ir jāsadzīvo ar migrēnu!

Mīnusi: iespējamie mīnusi lielā mērā ir atkarīgi no konkrētā vadītāja. Piemēram, viens vadītājs var ierasties apraudzīt Jūs slimnīcā. Kāds cits vadītājs var negatīvi mainīt savu viedokli par Jums un Jūsu darbu.

D. Informēt tikai draugus

Ja informācijas atklāšana kolēģiem un vadītājam jums nešķiet pieņemama, tad neatliekāmā gadījumā varētu palīdzēt tas, ka ir informēts kāds no jūsu draugiem.

Plusi: Varat izklāstīt un apspriesties par savu migrēnu ar kādu, kam uzticaties. Jums būtu ērtāk lūgt palīdzību, ja nepieciešams.

Mīnusi: Draugi varētu vērtēt jūs un jūsu darbu atšķirīgi.

E. Pilnīga slepenība

Ja vēlaties noslēpt to, ka jums mēdz būt migrēnas lēkmes, šis var būt drošs risinājums, līdz vēlēsieties to atklāt kolēģiem. Man šis šķiet vienkāršākais un pieņemamākais variants.

Plusi: Vieglāk varat paslēpt savas sāpes. Jums būs mazāk sarunu par migrēnu, un tāpēc, iespējams, nejutīsieties tiesāts par savu slimību.

Mīnusi: Reizēm ir noderīgi, ja kolēģi zina, ka esat slims. Piemēram, pieņemsim, ka Jums ir slikta dūša no migrēnas sāpēm, bet ir jāsniedz prezentācija telpā, kurā ir 40 cilvēki. Šādā gadījumā Jūsu kolēģiem varētu būt noderīgi zināt, kāpēc Jums var būt nepieciešamība pēkšņi atstāt telpu prezentācijas vidū un kā viņi var palīdzēt, ja tā notiek.

Ja Jūs jautātu, kuru variantu esmu izvēlējusies savas karjeras laikā, es teiktu "F" - “Viss iepriekš minētais”. Darba pieredzes laikā esmu atklājusi, ka nav pareizā veida, kā uzsākt vai neuzsākt sarunu par migrēnu. Lēmuma pieņemšana ir atkarīga no darba vides, cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājat, un Jūsu veicamajiem darba pienākumiem, kā arī citiem faktoriem. Tas, cik daudz nolemjat dalīties ar citiem, galu galā ir atkarīgs no Jums, un tā, kas vislabāk atbilst konkrētajiem apstākļiem.

Kāpēc tas ir smags lēmums

Ja nekad neesat saskārušies ar pastāvīgām sāpēm, šobrīd varētu domāt: Kas ir tik slikts, ja darbā izpauž to, ka ir migrēnas lēkmes? Mana atbilde: Jo tas ir biedējoši.

Es sliecos uz pilnīgu slepenību, jo man ir bail. Man ir bail, ka cilvēki mani redzēs citādu — tīši vai nē —, tiklīdz viņi zinās, ka man sāp. Man ir bail, ka kāds man dos uzdevumu, bet nebūs pārliecināts, vai tas tiks paveikts, vai tiks izdarīts labi, jo neesmu labākajā stāvoklī. Kad jūtos nogurusi, nevēlos, lai kolēģi uzreiz domātu: "Viņai noteikti sāp." Arī nevēlos, lai tas būtu neizteikts punkts manā gada pārskatā: Es uztraucos par to, ka mani vadītāji uzskatīs manu slimību par vājumu, un uzskatīs, ka citi izdara to, ko nespēju.

Tas viss ir saistīts ar to, ka nevēlos, lai kāds uzskatītu, ka neesmu kompetenta un spējīga veikt darba pienākumus. Bet tās ir īpašibas, ko darbā vērtēju visaugstāk — īpašības, kuras vērtēju visaugstāk. Šīs bailes no aizspriedumiem ir patiesas daudziem cilvēkiem, kuriem ir hroniskas slimības, un migrēna nav izņēmums. Aizspriedumi mēdz būt divējādi - cilvēki vai nu uzskata jūs par pilnīgi slimu cilvēku vai, gluži pretēji, domā, ka esat nepatiess/tēlojat. Tieši aizspriedumi liek daudziem cilvēkiem, kuriem ir migrēna, to slēpt.

Ja esmu godīga pret sevi, vēl vienai lielai daļai no šīs dilemmas nav nekāda sakara ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju, vai ar viņu izpratni par manām sāpēm. Daudzas no manām bažām ir saistītas ar bailēm, ka migrēna pilnībā valdīs pār manu dzīvi.

Manas migrēnas lēkmes ir daudz nozagušas no manas dzīves: manu brīvību un laiku (tik daudz laika). Vienu brīdī šķita, ka tās ir nozagušas manu karjeru. Tobrīd man nācās pamest darbu, jo sāpes bija kļuvušas pārāk nepanesamas, lai katru dienu nokļūtu birojā un veiktu kvalitatīvu darbu.

Ir biedējoši pieņemt, ka migrēnas lēkmēm bija tāda vara pār mani. Es nevaru iedomāties citu cilvēku vai lietu, kas tā varētu kontrolēt mani un, vēl svarīgāk, manu nākotni.

Ceļš tālāk

Atskatoties uz daudzajām naktīm, kurās es uztraucos par to, kā tikt galā ar migrēnas lēkmēm darba vidē, vēlos, kaut man būtu bijis tāds ieskats, kāds ir tagad. Patiesi nav pareiza vai nepareiza veida, kā veikt sarunas par migrēnu darba vidē.

Katra migrēna ir atšķirīga. Katrs vadītājs ir atšķirīgs. Katrs kolēģis it atšķirīgs. Katrs darba scenārijs ir atšķirīgs. Pats galvenais, es esmu atšķirīga. Priecājos, ka intuitīvi esmu radusi risinājumu katrai situācijai tā, kā man ir bijis ērtāk, kā tobrīd man šķita ērti.

Es tikai vēlos, kaut nebūtu bijusi tik barga pret sevi. Ja varētu dot padomu sev pagātnē, es teiktu: "Tavas bailes un nemiers ir pamatots un saprotams. Šis ir svarīgs lēmums. Dari tā, kā tev liekas vislabāk.”